Nedēļa aizlidoja neierastā, bet patīkamā haosā. Uz gultas apģērbu kaudzes vietā tagad stāvēja glītas čupas: bikses, krekli, lietišķie kostīmi – viņa notirgoja to visu
Iepriekšējo daļu vari izlasīt šeit: Sarmīte “glābiņu” meklēja Rīgas Doma baznīcā, bet patiesību atrada kur citur (3.daļa)
Katra lieta tika nofotografēta uz neitrāla fona, rūpīgi aprakstīta un izlikta pārdošanā Andelemandele. Sarmītes telefons ik pa brīdim vibrēja, un viņa, dzīvespriecīgi smaidot, sarakstījās, norunājot tikšanās tuvējā kafejnīcā pie metro vai pie savas kāpņu telpas. Kādu vakaru, pavadījusi kārtējo pircēju ar jaunu pirkumu, viņa neizturēja un piezvanīja Madarai.
— Iedomājies, Madara, esmu jau gandrīz visu savu veco garderobi izpārdevusi! — viņa sajūsmināti iesāka. — Un zini, ko es sapratu? Man patīk ne tik ļoti saņemt atlīdzību par preci, lai gan tas, protams, ir patīkami, bet pats process! Sarunāties ar šīm sievietēm, piemeklēt viņām lietas, iesacīt, redzēt, kā viņām iedegas acis… Viņas aiziet apmierinātas, pateicīgas. Tā ir tāda atdeve! Pilnīgi kas cits, nevis bezpersoniskas atskaites.
Madara iesmējās tieši klausulē.
— Nu re, redzi. Bet tu trīcēji kā apses lapa. Varbūt tev, dārgā, vajadzētu iet pārdošanā? Vai, ko es nebūt negaidīju, par stilisti. Tev skaidri redzams talants!
— Ak, ko nu tu, kāda no manis stiliste… — Sarmīte samulsa, bet balsī skanēja ieinteresētība. — Bet… zini, tajā kaut kas ir. Kaut kas ļoti cilvēcisks.
Viņa nolika klausuli un pārlaida skatienu istabai. Viņas skatiens apstājās pie pēdējās, vislielākās kaudzes — tiem pašiem lietišķajiem kostīmiem un stingrajām blūzēm, viņas iepriekšējās dzīves uniformām. Tie gulēja kā kluss pārmetums, kā simbols divdesmit gadiem, kas pavadīti smacīgā birojā. Un tajā brīdī viņa saprata. Saprata, ka vairs nevar tur atgriezties. Ne rīt, ne parīt, nekad vairs.
Nākamajā dienā viņa uzvilka vienu no tiem pašiem kostīmiem — tumši zilu, visdārgāko un nežēlīgi stingrāko. “Pēdējo reizi,” viņa nodomāja, skatoties uz savu atspulgu lifta spogulī. Viņa gāja uz darbu kā uz soda vietu, taču iekšā nebija baiļu. Bija stingra, auksta pārliecība.
Priekšnieka kabinetā smaržoja pēc dārgas kafijas un vecām grāmatām. Direktors, drukns vīrietis ar nogurušu, gudru seju, skatījās uz viņas atlūgumu kā uz kaut ko neiedomājamu.
— Sarmīte, es, godīgi sakot, esmu neizpratnē, — viņš noņēma brilles un paberzēja deguna pamatni. — Jūs esat mūsu labākā, es teiktu, virtuozākā grāmatvede. Stāžs ir milzīgs. Mēs jūs vērtējam. Vai tas ir to pagājušā mēneša virsstundu dēļ? Mēs varam pārskatīt jūsu grafiku, atrast palīgu.
— Paldies jums, tas ir ļoti laipni no jūsu puses, — viņas balss skanēja pieklājīgi, bet ar viņai iepriekš neraksturīgu stingrību. — Bet lieta nav grafikā. Es vienkārši sapratu, ka vēlos dzīvē nodarboties ar kaut ko citu. Man vajag pārmaiņas. Globālas.
Priekšnieks pakratīja galvu patiesā neizpratnē.
— Pārmaiņas… Sarmīte, jūsu … khmmmm darba stāžu ņemot vērā? Tas ir ļoti riskanti. Darba tirgus, jūs pati saprotat… Esat pārliecināta? Varbūt paņemt ilgu atvaļinājumu, atpūsties, pārdomāt? Vietu mēs jums saglabāsim.
— Es ne reizi pēdējo divu mēnešu laikā neesmu bijusi tik pārliecināta par savu lēmumu, — viņas balss nenodrebēja. — Esmu bezgala pateicīga uzņēmumam par visiem gadiem, par jūsu uzticību. Bet mans lēmums ir galīgs.
Direktors ar dziļu, gandrīz tēvišķu nožēlu nopūtās un uzlika plašu parakstu uz iesnieguma. Atgriezusies mājās, Sarmīte iegāja tukšajā dzīvoklī. Klusums atkal viņu sagaidīja, taču šoreiz tas nebija nospiedošs. Tas bija skanošs, piepildīts ar iespējām. Dvēselē bija dīvaini: gan viegli kā pūka, gan vienlaikus bailīgi kā pirms lēciena no augstuma.
Nākamajā dienā viņa piegāja pie skapja. Pakaramais, uz kura bija karājies tas pats zilais kostīms, bija tukšs. Viņa to pārdeva no rīta, pēc atlūguma iesniegšanas, kādai jaunai meitenei, kura gatavojās pirmajai nopietnajai darba intervijai dzīvē. Tajā bija kaut kāda skaista simbolika.
Viņa ieslēdza datoru, un pārlūkprogramma pēc ieraduma atvērās vakantu darba vietu vietnē. Taču tagad viņa skatījās uz tām nevis ar skumjām, bet ar azartu. Un viņas skatiens uzreiz izķēra vienu sludinājumu: “Nepieciešama pārdevēja-konsultante sieviešu apģērbu veikalā ‘Siluets’. Pieredze nav obligāta, tiek apsveikta mīlestība pret modi un prasme atrast pieeju klientiem.”
Alga bija norādīta smieklīga, trīsreiz mazāka par viņas grāmatvedes algu. Bet Sarmīte pat nepamirkšķināja.
“Pārdevēja-konsultante…” — viņa domās noteica. — “Es varēšu. Man vienai daudz nevajag. Dzīvoklis ir mans, hipotēka sen izmaksāta. Toties es būšu starp skaistām lietām, sarunāšos ar īstiem cilvēkiem, padarīšu viņus nedaudz laimīgākus.”
Un te viņa atcerējās tēva Andra vārdus par lukturīti, kas apgaismo vienu soli. Šis lukturītis it kā izrāva no tumsas tieši šo vakanci. Nedodot sev laiku šaubām, viņa apņēmīgi noklikšķināja pogu “Pieteikties”.
Jaunas dienas siluets
“Siluets” izrādījās tieši tāds, kādu viņa to bija iedomājusies: neliels, mājīgs, kamermūzikas noskaņās. Gaiss smaržoja pēc dārgām smaržām un svaigas kafijas. Lietas izkārtotas nevis cieši cita pie citas, bet ar izjūtu, ar telpu skatienam. Īpašniece Eleonora izrādījās eleganta sieviete ap piecdesmit ar vērīgām, nedaudz izsmējīgām acīm.
— Tātad, Sarmīte, — viņa iesāka, piekārtojot izsmalcinātu brošu. — Jūs rakstāt, ka pieredzes mazumtirdzniecībā nav. Bet es skatos, jūs esat ģērbusies ar gaumi. Un jūs, cik saprotu, veiksmīgi izpārdevāt visu savu garderobi? Man šķiet, tas par kaut ko liecina.
— Es vienkārši sapratu, ka man sagādā milzīgu prieku palīdzēt sievietēm atrast tieši viņu ideālo lietu, — nedaudz nervozējot, atbildēja Sarmīte. — Redzēt, kā mainās viņu stāja, kā iedegas skatiens.
Eleonora atzinīgi pamāja.
— Saprotiet, tā arī ir galvenā laba pārdevēja īpašība. Takta izjūta un gaume. Bet iemācīties izvietojumu un darbu ar kasi ir tehnikas jautājums. Zināt, ko? Pamēģināsim. Brīvdienās no divpadsmitiem līdz sešiem. Derēs?
Sarmīte pamāja, nespējot valdīt laimīgu smaidu.
Viņas pirmā darba diena izvērtās piesātināta. Viņa tvēra katru Eleonoras vārdu, iegaumēja artikulus, mācījās strādāt ar kasi. Un lūk — viņas pirmais patstāvīgais klients: viņas vecuma sieviete ar nedrošu skatienu.
— Piedodiet, — bikli viņu uzrunāja Sarmīte. — Varbūt pamēģiniet šo kleitu? Sudrabaini mirdzošo, ar vieglām dūnām plecos, kas piešķirs maigu un gaisīgu noti Jūsu perfektajiem pleciem. Un tā arī labi uzsvērs jūsu acu krāsu.
Sieviete ar šaubām paņēma kleitu un devās uz pielaikošanas kabīni. Kad viņa iznāca, viņas sejā bija neticība, kas nomainījās pret pārsteigumu.
— Ak, — viņa teica, grozoties pie spoguļa. — Tiešām, izskatās lieliski! Es pati nekad neuzdrošinātos to pielaikot… Es parasti staigāju melnā un zilā. Liels jums paldies! Ņemu!
Kad apmierinātā kliente bija aizgājusi, pie Sarmītes pienāca Eleonora.
— Sarmīte, jūs esat dzimusi konsultante! — viņa teica, un viņas balsī skanēja neviltots patiesums. — Jūs ne tikai pārdevāt lietu. Jūs dāvājāt sievietei pārliecību par sevi. Tā ir māksla!
Sarmīte juta, kā pa viņas ķermeni izplatās silts, lepns prieks. Viņa bija atradusi savu vietu. Svētdienas vakarā pie viņas ciemos atkal bija Madara un Irēna. Sarmīte, žestikulējot un mirdzošām acīm, stāstīja par savu jauno darbu.
— Es tevi vienkārši nepazīstu. — smējās Madara. — Tiešām pārvērtības! No pelēkas grāmatvedes par ziedošu mazumtirdzniecības feju!
— Esmu ļoti priecīga par tevi, — smaidīja Irēna. — Redzi, tēvam Andrim bija taisnība — tu sāki ar mazumiņu, un tavs ceļš sāka atvērties tavā priekšā.
— Jā, bet… man tagad šķiet, ka tas ir tikai sākums, — domīgi teica Sarmīte. — Es domāju… a kas, ja kādreiz atvērtu savu mazu veikaliņu? Savu “Siluetu”? Ne tagad, protams. Bet pasapņot drīkst?
— Protams, drīkst! — iesaucās Madara. — Sapņot vajag obligāti! Tu taču mums tagad esi uzņēmēja pēc dabas.
Tajā brīdī atskanēja ass, uzstājīgs zvans pie durvīm. Jautrība istabā mirklī apklusa. Visi saskatījās. Sarmīte lēnām piecēlās no dīvāna un piegāja pie durvīm. Viņas sirds sāka neprātīgi dauzīties. Viņa pieliecās pie actiņas. Un sastinga.
Aiz durvīm stāvēja Jānis. Bet tas nebija tas Jānis, kuru viņa redzēja pēdējo reizi — nopietns un savākts. Šis Jānis bija savādāks. Viņa drēbes bija saburzītas, mati izspūruši, bet acīs bija tāds nesaprotams cerības un bezdibenīga izmisuma sajaukums, ka Sarmītei aizrāvās elpa. Rokās viņš turēja milzīgu, neveiklu, nobružātu pušķi. Viņš skaidri nebija nācis diskutēt. Viņš bija nācis padoties. Un šajā viņa nožēlojamajā tēlā bija kaut kas bezgala bīstamāks par jebkuru agresiju.
